Domas ir brīvas!

Papildus visiem citiem iemesliem programmatūra pēc savas būtības nedrīkstētu tikt patentēta. Datorprogrammas loģika ir matemātiskas un verbālas izteiksmes kombinācija, un ir pelnījusi vārda brīvību.

Eksistē iemesli, kādēļ mums nav patentu ikvienā intelektuālo sasniegumu sfērā. Patenti tiek izsniegti dzinējiem un farmācijas produktiem, taču ne literatūrai, mūzikai vai gleznām. Teorētiski patentu birojiem nebūti jāizsniedz patenti uz matemātikas formulām, tāpat jūs nesaņemsiet patentu, ja atklāsiet jaunu ķīmisko elementu vai Transplutona planētu. Ir normāli dot noteikta termiņa monopoltiesības uz vienām lietām, bet pat nepieļaut tādu iespēju citos gadījumos.

Patenti uz programmatūru ierobežo izteikšanās brīvību, un šī brīvība ir pārāk svarīga, lai to upurētu „patentu mafijai” un lielās industrijas lobētājiem. Daži saka, ka programmatūra tiek „konstruēta”. Patiesībā programmatūra tiek rakstīta. Datorprogramma sastāv no vārdiem, skaitļiem un matemātikas simboliem. Rakstot datorprogrammu, nevienam nevajadzētu saskarties ar patentu ierobežojumiem, kas padara nelikumīgu viņa domas attīstīšanu jebkādā veidā.

Patenti uz programmatūru ir tik pat nepareizi, kā patentu sistēmas attiecināšana uz literatūru. Ja patenti attiektos uz stāsta elementiem, nevarētu izlaist nevienu filmu, vispirms nepārbaudot, vai kādu vispārēju sižeta ideju kāds jau nav patentējis pēdējo 20 gadu laikā. Lūk, piemērs. Sākotnēji „Netīrās dejas” un „Titāniks” var likties ļoti atšķirīgas filmas. Tomēr, ja uz sižeta elementiem eksistētu patenti, „Netīro deju” radītāji varētu iesūdzēt „Titānika” studiju. Abās filmās ir aina, kurā nabadzīgs puisis aizved bagātu meiteni no viņas sociālā slāņa viesībām uz viņa grupas ballīti, un viņai tas patīk. „Netīrās dejas” iznāca tikai deviņus gadus pirms „Titānika”, tādējādi jebkurš patents vēl aizvien būtu spēkā. Neviens nezina, vai Džeimsam Kamerūnam bija prātā šī „Netīro deju” aina, kad viņš rakstīja „Titānika” scenāriju. Varbūt Kamerūns nekad nav redzējis „Netīrās dejas”, bet patents (ja tāds eksistētu) tik un tā varētu tikt izmantots pret viņu.

Visiem tiem juristiem, kas agresīvi pieprasa vēl lielāku patentu pielietojamību, būtu vismaz vienu reizi jāpadomā par to, ko patenti var nozīmēt viņu profesijai. Jurists, kas raksta līgumu konkrētas problēmas risināšanai, patiesībā veic programmētājam ļoti līdzīgu darbu. Programmētājs raksta programmas koda rindas, kas atsaucas viena uz otru un satur definīcijas, un tieši tā izskatās arī līgums. Juristi brīvi drīkst rakstīt jebko, kas atrisina problēmu, ja vien viņi neko nezog. Programmētāji ir pelnījuši to pašu brīvību.

Arī žurnālistiem sev ir jāuzdod tas pats jautājums. Kaut gan vairums žurnālistu saprot, ka programmatūras patenti rada problēmas, tomēr vēl ir daži, kas tic, ka programmatūras patenti bija nepieciešami, lai aizsargātu autoru tiesības. Žurnālistu darbu aizsargā autortiesības, un tieši tāpat ir ar programmētāju darbu. Žurnālistu darbu neierobežo patenti par to, kā strukturizēt rakstu, vai patenti uz noteiktām frāzēm, un programmētājiem ir jābūt tādai pašai brīvībai kā žurnālistiem.

Tas, ko mēs, programmatūras patentu kritizētāji, pieprasām, ir pašsaprotami pieejams rakstu autoriem un juristiem: mēs neko negribam nozagt, bet, ja mēs kaut ko radām pilnīgi neatkarīgi, tad mēs nevēlamies, lai uzrastos kāds cits ar patentu rokās un aplaupītu mūs.

Lasiet, ko nozīmē un ko nenozīmē termins „patentu mafija”