ES kopējā lēmuma procedūra

ES eksistē trīs atšķirīgas procedūras likumu pieņemšanai. Uz programmatūras patentu direktīvu attiecas kopējā lēmuma pieņemšanas procedūra, saskaņā ar kuru Eiropas Parlamentam un ES Padomei ir jāpanāk savstarpēja vienošanās.

ES Komisija vienkārši runājot ir iniciators un projekta menedžeris. Likumdošanas priekšlikuma melnrakstu vispirms sagatavo un izvirza ES Komisija. Atšķirībā no tā, kā tas notiek vairumā valstu, parlaments nesper pirmo soli. ES Komisija atrodas Briselē un tajā darbojas civilie ierēdņi, kas ir ES algoti darbinieki. ES Komisijas prezidentu un komisārus nozīmē ES Padome, un to apstiprināšanai ir nepieciešams ES Parlamenta balsojums.

ES Parlamentam salīdzinot ar nacionālajiem parlamentiem ir ierobežotas tiesības, taču kopējā lēmuma pieņemšanas procedūrā tam ir lielāka teikšana nekā citās procedūrās. Eiropas Parlamenta deputātus („EPD”) tiešās vēlēšanās ievēl ES dalībvalstu pilsoņi. Pēdējās Eiropas vēlēšanas notika 2004. gada jūnijā. EPD skaits no katras valsts ir relatīvs tās izmēram, taču nav proporcionāls. Piemēram, Vācija kā lielākā valsts ievēl 99 EPD bet Luksemburga ievēl 6. Tādējādi uz 800000 vāciešiem ir viens deputāts pretstatā 6 deputātiem no Luksemburgas ar apmēram uz pusi mazāku iedzīvotāju skaitu.

ES Padome ir dalībvalstu pārstāvniecība. Ja jūs salīdziniet to ar uzņēmumu, ES Padome ir akciju īpašnieku kopsapulce, kurā visi uzņēmuma īpašnieki sanāk kopā un pieņem lēmumus. Dalībvalstis pārstāv to valdības. Salīdzinot ar ES Parlamentu, ES Padomei kopumā ir lielāka vara. Tas rada dažas problēmas, tajā skaitā arī programmatūras patentu direktīvas procesā, taču citādi dalībvalstīm vajadzētu vairāk atteikties no savas suverenitātes. Ja ES kļūtu par pilnvērtīgu parlamentāru demokrātiju, tā kļūtu par „Eiropas Savienotajām Valstīm”, taču tagadējā ES atrodas kaut kur starp brīvās tirdzniecības zonu un vienotu valsti.

Ja vien nav ļoti lielas vienprātības attiecībā uz likumdošanas priekšlikumu, kopējā lēmuma pieņemšanas procedūra prasa zināmu mētāšanos starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi. Katrā no šīm institūcijām var būt līdz trim lasījumiem. Ja pirmie lasījumi abās institūcijās nenoved pie vienošanās, tad seko otrais lasījums Eiropas Parlamentā. Ja otrais lasījums Eiropas Parlamentā noved pie atšķirīgas nostājas, nekā to pieņēma ES Padome tās pirmajā lasījumā, tad seko otrais lasījums ES Padomē. Ja vēl aizvien nav panākta vienošanās, seko samierināšanās process. Ja samierināšanai ir kāds rezultāts (kas nav skaidrs, un kas var prasīt laiku), tad ES Padome un Eiropas Parlaments abi organizē trešo lasījumu, lai apstiprinātu samierināšanās iznākumu.

Pirmajā skatījumā šķiet, ka Eiropas Parlaments un ES Padome ir līdzvērtīgi šajā procesā, taču tas tā īsti nav. Eiropas Parlamenta trūkums ir tā otrais lasījums. Otrajā lasījumā Eiropas Parlaments nevar piedāvāt nekādus jaunus labojumus. Tas var tikai atkārtoti apstiprināt pirmā lasījuma rezultātus. Un, lai atkārtoti apstiprinātu jebkuru labojumu vai kopumā noraidītu visu likumdošanas priekšlikumu, ir nepieciešams visu parlamenta deputātu absolūts vairākums katrā konkrētā jautājumā. Citiem vārdiem sakot, visi klāt neesošie vai atturošies deputāti burtiski atbalsta ES Padomes likumdošanas priekšlikumu. Tādējādi ir nepieciešama ļoti plaša Eiropas Parlamenta vairākuma vienprātība, lai jebko sasniegtu otrajā lasījumā.

Lasiet par likumdošanas priekšlikumiem, kas ir iesniegti programmatūras patentu direktīvai