Ja kāds
jūs aplaupa un paņem jūsu naudu, tad tas jau ir pietiekoši
slikti. Vēl sliktāk ir tad, ja viņš apgalvo, ka
patiesībā jums ir darījis labu. Daži no tiem, kas
vēlas vērst patentus pret MVU, dara tieši tā.
Nav nekādu šaubu, ka liels skaits
mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) ir
patiesi uztraukušies par programmatūras patentiem.
Briselē bāzētā CEA-PME, kas apvieno 22 MVU asociācijas no 19
valstīm, ir viena no visskaļākajiem programmatūras patentu
kritizētājiem. BIIF, visaktīvākā grupa, kas lobē
pret programmatūras patentiem Eiropā, ir saņēmusi atbalstu
no tūkstošiem kompāniju un uzņēmēju. Kad
Vācijas federālā ekonomikas un darba ministrija publicēja
anketu par programmatūras patentiem, 10 dienu laikā tika
saņemtas aptuveni 1000 atbildes pārsvarā no mazajiem un
vidējiem uzņēmumiem, kaut gan viņi bija gaidījuši
tikai apmēram 100.
Tā ir liekulība, kad dažas
lielās korporācijas pieprasa programmatūras patentus
un apgalvo, ka MVU no tā gūs labumu.
MVU var paši pateikt savu viedokli. Viņiem tie nav vajadzīgi, un
viņi nav devuši lielajām korporācijām tiesības
runāt viņu vārdā. Tāpat patentu sistēmas
biedriem, ieskaitot patentu advokātus, nav nekādu juridisku
tiesību šajā diskusijā pārstāvēt MVU. Ir
pārāk skaidri saskatāmas visu to savtīgās intereses,
kas no patentiem taisa naudu.
„Daudzas lielās kompānijas,
kas darbojas globāli, tajā skaitā
arī no Eiropas, dod priekšroku programmatūras patentu
režīmam. Taču vairums mazo uzņēmumu stingti
iestājas pret tiem.”
PriceWaterghouseCoopers
Vienīgais veids, kā MVU var gūt
labumu no programmatūras patentiem, ir
kļūt par patentu spekulantiem.
Ja uzņēmumam tirgū nav
savas produkcijas vai arī tā ir ārkārtīgi
specializēta, kas parasti atbilst tikai vienam vienīgam programmatūras
patentam, tad tas pavisam noteikti var pielietot savus patentus pret
lielajām korporācijām. Tomēr visos citos gadījumos
patentu sistēma MVU nostāda neizdevīgā pozīcijā.
Ja lielās korporācijas bez problēmām var atļauties ik
dienu iesniegt vairākus patentu pieteikumus, MVU savas pūles ir
jāfokusē uz produktu izstrādi. MVU nevar atļauties
pārāk daudz sava iekšējā laika atraut no
izstrādes tikai tādēļ, lai iesniegtu patentus.
Jebkuram MVU pašnāvnieciska
rīcība būtu iesūdzēt
tiesā kādu lielo korporāciju par patentiem, ja MVU ir
atkarīgs no ieņēmumu plūsmas, ko tas saņem par savas
produkcijas pārdošanu.
Pieņemsim, ka kompānijai ir viens
izstrādājums un tajā ir 300000 pirmkoda rindas. Tas ir
ievērojams skaits, taču nav pārāk liels. Eksistē
daudzas programmas, kas sastāv pat no miljoniem pirmkoda rindu. Ja
šī kompānija vēlētos iesūdzēt IBM par
patenta pārkāpumu, tai vispirms būtu
jāpārliecinās, ka tā „nepārkāpj” nevienu no IBM
patentiem. Salīdzināt 300000 programmas koda rindas ar 40000
patentiem, katrs no kuriem ir aprakstīts uz vairākām teksta
lapām un ir uzrakstīts ļoti abstraktā valodā, ir
vienkārši neiespējami. Tādējādi mazā
kompānija pat nevar pamēģināt. Ja tā
pamēģinās, tad IBM ātri vien liks mazajam tirgus
dalībniekam saprast, ka patentu sistēmā vara nozīmē
taisnību.
Lasiet par
meliem, ka ES direktīva par programmatūras patentiem tikai
sankcionēs EPB pielietoto praksi