Kaut gan programmatūras patenti pārsvarā neaizstāv lielas idejas, uz laiku pieņemsim, ka tas tā ir. Pat tad būtu nevēlami monopolizēt šīs idejas, jo tas nozīmē, ka pirmais, kas ir patentējis kādu ideju, var izslēgt visus konkurentus. Patenta īpašnieks var realizēt ideju nepareizi, bet tik un tā viņš var būt vienīgais, kas vispār ir īstenojis šo ideju. Šī ekskluzīvā realizācija var būt lēna, nestabila, nedroša, bet tik un tā uz laiku līdz pat 20 gadiem nebūtu tiešu alternatīvu, ja vien patenta īpašnieks nenolemtu tās atļaut.

Programmatūras patenti padara riskantu pirmkoda publisku izplatīšanu. Neatkarīgi no tā, vai pirmkods ir padarīts publisks zem brīvās programmatūras licences, piemēram, GPL, vai zem kādas citas licences, tas noteikti veicina IT drošību, jo programmas pirmkodu var analizēt. Ikvienam, kam ir nepieciešamās zināšanas un pietiekoši liela interese, rodas iespēja atrast jebkuras drošības problēmas. Tomēr patentu reketieri un ļaunprātīgi konkurenti uz šī pamata var daudz vieglāk konstatēt un pierādīt patentu „pārkāpumus”. Ja patents ir saistīts ar kaut ko ļoti redzamu, piemēram, progresa joslu vai iepirkšanās ratiņiem, tad „pārkāpumu” var viegli noteikt no ārienes. Patentiem, kas attiecas uz iekšējām funkcijām (piemēram, atmiņas pārvaldību), patenta pārkāpumu ir daudz grūtāk pierādīt bez pirmkoda, vai arī tas praktiski nav iespējams.

<Lasiet, kāpēc programmatūras patenti ir draudi informācijas brīvībai