Rekets

Eksistē trīs atsevišķas grupas, kas no programmatūras industrijas vēlas izspiest aizsardzības naudu: pati patentu sistēma, uzņēmumi, kuru biznesa modulis ir radīt tiesas prāvas nevis produkciju, un lielās korporācijas.

„Patentu mafija” izspiež aizsardzības naudu veidā, kas ir apbrīnojami līdzīgs īstajam reketam. Ja krimināls grupējums vēlas izspiest naudu no restorāna īpašnieka, tas nosūta kādu, kas izskaidro, kāpēc viņam ir „nepieciešama” aizsardzība. Ja šis piedāvājums netiek saprasts, viņi nosūta citus noziedzniekus, kas izdemolē restorānu, lai demonstrētu nepieciešamību pieņemt piedāvājumu. Nav nekā slikta, ja tiek pārdoti drošības pakalpojumi, bet pretīgi kļūst tad, ja kāds rada problēmu tikai tādēļ, lai pārdotu savu „risinājumu”.

Daži patentu juristi saka, ka uzņēmumiem vienkārši noteikts resursu daudzums, piemēram, 10% no savas peļņas, ir jāatvēl patentu aizsardzībai. Viņi tikai nepasaka to, ka labāka alternatīva būtu pilnībā likvidēt šādu maksājumu nepieciešamību. Patentu sistēma var būt pielietojama dažos atsevišķos gadījumos, taču nav nekādas nepieciešamības to attiecināt uz programmatūru, ko jau labi aizsargā autortiesību likums. Un pasaulei patiešām nav vajadzīgi visi tie miljoni patentu, kas pašlaik ir spēkā. Jo mazāk, jo labāk.

Uz visas pārējās ekonomikas rēķina dažas kompānijas ir padarījušas patentu piemērošanu par sava biznesa galveno vai vienīgo sastāvdaļu. Citiem vārdiem sakot: viņi ražo patentu tiesas prāvas, nevis reālu produkciju. Eolas nokļuva ziņu augšgalā pēc sākotnējā tiesas lēmuma, kas šai viena cilvēka kompānijai paredzēja aptuveni 500 miljonus eiro kompensāciju no Microsoft. Eksistē arī cita patentu peļņas guvēju forma: uzņēmumi, kam patenti ir palikuši pāri no daudz varenākas pagātnes. Slavens piemērs ir Unisys, kas kādreiz bija ļoti svarīga IT kompānija, taču zaudēja savu ietekmi. Tās juridiskā daļa, kas sēdēja uz populārā grafiskā failu formāta GIF patentiem, pārspēja tirdzniecības daļu jauna biznesa radīšanas jomā.

Tas dot pamatu nopietnām bažām, ka eksistē vērā ņemama tendence industrializēt patentu peļņas gūšanu. Pateicoties Acadia un Forgent pasaulē tagad ir divas publiskas akciju sabiedrības, katrai no kurām bankā ir desmitiem miljonu eiro, kas lielāko daļu savas peļņas gūst piemērojot patentus. Acadia nedara neko citu, kā vien iegādājas un komercializē patentus. Forgent patiesībā pieder neliels programmatūras izdošanas bizness, taču 90% no tās peļņas nāk no patentu piemērošanas. Forgent sākotnējais patents attiecās uz paņēmieniem, kas tiek izmantoti saistībā ar JPG grafiskajiem formātiem.

Šādas kompānijas pielieto savus patentus ne vien pret programmatūras izdevējiem, bet arī pret programmu lietotājiem. Piemēram, Acadia uzsāka iniciatīvu un pieprasīja, lai ikviena ASV koledža maksātu 5000 dolāru, ja tā piedāvā tālmācību kursu ar interneta video starpniecību.

Šādai idejai nebūtu nekādas vainas, ja attiecīgās kompānijas būtu ievērojami izgudrotāji un paglābtu citus no pūlēm atkārtoti izgudrot velosipēdu. Diemžēl tā nav. Iemesls, kāpēc uzņēmumi var būt spiesti maksāt naudu spekulantiem un reketieriem, ir tikai tas, ka tie pirmie reģistrēja kādu ideju. Patenta vērtība šiem spekulantiem un reketieriem ir vislielākā, ja tas ir ļoti vispārīgs. Tomēr, ja tas ir ļoti vispārīgs, tad tam nekad nebūtu jāsaņem patenta aizsardzība. Rezultātā spēles noteikumi ir tādi, ka patentu juristi raksta garus aprakstus visvienkāršākajām idejām tā, lai triviālas lietas patenta vērtētājam izskatītos iespaidīgi. Daži patenti sastāv no duča vai vairāk lapām, taču tos var „pārkāpt” ar vienu vienīgu programmas koda rindu.

Lasiet, kāpēc programmatūras patenti rada būtisku risku investīcijām un tādējādi kavē tās