ES eksistē
trīs atšķirīgas procedūras likumu pieņemšanai.
Uz programmatūras patentu direktīvu attiecas kopējā
lēmuma pieņemšanas procedūra, saskaņā ar kuru
Eiropas Parlamentam un ES Padomei ir jāpanāk
savstarpēja vienošanās.
Eksistē
trīs galvenās institūcijas, kam ir svarīga loma
kopējā lēmuma pieņemšanas procedūrā: ES Komisija,
ES Padome un Eiropas Parlaments.
Nav svarīgi zināt visas
detaļas, taču ir svarīgi saprast, ko šīs
institūcijas nozīmē un kādas ir to funkcijas.
ES Komisija vienkārši runājot
ir iniciators un projekta menedžeris. Likumdošanas
priekšlikuma melnrakstu vispirms sagatavo un izvirza ES Komisija.
Atšķirībā no tā, kā tas notiek vairumā
valstu, parlaments nesper pirmo soli. ES Komisija atrodas Briselē un
tajā darbojas civilie ierēdņi, kas ir ES algoti darbinieki. ES
Komisijas prezidentu un komisārus nozīmē ES Padome, un to
apstiprināšanai ir nepieciešams ES Parlamenta balsojums.
ES Parlamentam
salīdzinot ar nacionālajiem parlamentiem ir ierobežotas
tiesības, taču kopējā lēmuma pieņemšanas
procedūrā tam ir lielāka teikšana nekā citās
procedūrās.
Eiropas Parlamenta deputātus („EPD”)
tiešās vēlēšanās ievēl ES dalībvalstu
pilsoņi. Pēdējās Eiropas vēlēšanas notika
2004. gada jūnijā. EPD skaits no katras valsts ir relatīvs
tās izmēram, taču nav proporcionāls. Piemēram,
Vācija kā lielākā valsts ievēl 99 EPD bet Luksemburga
ievēl 6. Tādējādi uz 800000 vāciešiem ir viens
deputāts pretstatā 6 deputātiem no Luksemburgas ar apmēram
uz pusi mazāku iedzīvotāju skaitu.
ES Padome ir
dalībvalstu pārstāvniecība.
Ja jūs salīdziniet to
ar uzņēmumu, ES Padome ir akciju īpašnieku kopsapulce,
kurā visi uzņēmuma īpašnieki sanāk kopā un
pieņem lēmumus. Dalībvalstis pārstāv to valdības.
Salīdzinot ar ES Parlamentu, ES Padomei kopumā ir lielāka vara.
Tas rada dažas problēmas, tajā skaitā arī
programmatūras patentu direktīvas procesā, taču citādi
dalībvalstīm vajadzētu vairāk atteikties no savas
suverenitātes. Ja ES kļūtu par pilnvērtīgu
parlamentāru demokrātiju, tā kļūtu par „Eiropas
Savienotajām Valstīm”, taču tagadējā ES atrodas kaut
kur starp brīvās tirdzniecības zonu un vienotu valsti.
Ja vien nav
ļoti lielas vienprātības attiecībā uz
likumdošanas priekšlikumu, kopējā lēmuma
pieņemšanas procedūra prasa zināmu mētāšanos
starp Eiropas Parlamentu un ES Padomi.
Katrā no šīm
institūcijām var būt līdz trim lasījumiem. Ja pirmie
lasījumi abās institūcijās nenoved pie
vienošanās, tad seko otrais lasījums Eiropas Parlamentā. Ja
otrais lasījums Eiropas Parlamentā noved pie
atšķirīgas nostājas, nekā to pieņēma ES
Padome tās pirmajā lasījumā, tad seko otrais lasījums
ES Padomē. Ja vēl aizvien nav panākta vienošanās, seko
samierināšanās process. Ja samierināšanai ir kāds
rezultāts (kas nav skaidrs, un kas var prasīt laiku), tad ES Padome
un Eiropas Parlaments abi organizē trešo lasījumu, lai
apstiprinātu samierināšanās iznākumu.
Pirmajā skatījumā šķiet,
ka Eiropas Parlaments un ES Padome ir līdzvērtīgi
šajā procesā, taču tas tā īsti nav.
Eiropas Parlamenta trūkums ir tā otrais lasījums.
Otrajā lasījumā Eiropas Parlaments nevar piedāvāt
nekādus jaunus labojumus. Tas var tikai atkārtoti apstiprināt
pirmā lasījuma rezultātus. Un, lai atkārtoti
apstiprinātu jebkuru labojumu vai kopumā noraidītu visu
likumdošanas priekšlikumu, ir nepieciešams visu parlamenta
deputātu absolūts vairākums katrā konkrētā
jautājumā. Citiem vārdiem sakot, visi klāt neesošie
vai atturošies deputāti burtiski atbalsta ES Padomes
likumdošanas priekšlikumu. Tādējādi ir
nepieciešama ļoti plaša Eiropas Parlamenta vairākuma
vienprātība, lai jebko sasniegtu otrajā lasījumā.
Lasiet par
likumdošanas priekšlikumiem, kas ir iesniegti programmatūras
patentu direktīvai