Likumdošanas
process attiecībā uz ES programmatūras patentu direktīvu
turpinās jau vairākus gadus. Tagad tas ir nonācis lēmuma
pieņemšanas stadijā, un galīgais lēmums var tikt (vai
netikt) pieņemts tuvāko mēnešu laikā.
Pārāk brīvā Eiropas Patentu
konvencijas interpretācija no Eiropas
Patentu biroja puses ir novedusi pie būtiskām nesaskaņām
starp nacionālajām likumdošanām.
Tie, kas
mēģināja piemērot EPB izsniegtos programmatūras
patentus, nevarēja to darīt uz droša pamata. Dažās
valstīs tiesneši centās neatzīt šos patentus, bet
citās tie vairāk bija noskaņoti tos atzīt. Eksistē pat
dažas atšķirības, kā tiesas vienas valsts ietvaros,
vai arī dažādi tiesneši vienā tiesā ir
pieņēmuši lēmumus par šādu programmatūras
patentu piemērošanu.
ES Komisija
nolēma, ka ir pienācis laiks visā ES ieviest vienotu pieeju
attiecībā uz programmatūras patentiem, taču tās
iniciatīva ir daudz plašāka.
Neapšaubāmi, ir korekti
apgalvot, ka tādā vienotā tirgū kā ES ir
jābūt maksimālai konsekvencei attiecībā uz visām
ar komerciju saistītam lietām. Nedrīkst pastāvēt
būtiskas atšķirības starp viena un tā paša
patenta piemērojamību, piemēram, Apvienotajā Karalistē
un Itālijā. Tomēr iekšējā tirgus komisārs, kurš
pārņēma šo iniciatīvu (Frederiks Bolkešteins)
izvirzīja daudz tālejošākus mērķus.
Viņš vēlējās arī faktiski paplašināt
patentspējas pielietošanas diapazonu.
ES direktīvai par programmatūras
patentiem var būt tikai netiešas sekas uz Eiropas
Patentu biroju.
EPO nav ES institūcija,
tādēļ formāli tai nav jāpakļaujas nekādai ES
likumdošanai. To regulē 1974. gada Eiropas Patentu konvencija, kas ir
atsevišķs daudznāciju līgums, kuram pievienojušās
arī ne-ES valstis, piemēram, Šveice. Tomēr ES
dalībvalstu un Eiropas Patentu konvencijas dalībnieku saraksts
lielā mērā pārklājas. Faktiski abu dalībvalstu
pārklāšanās veido krietni vairāk nekā 90% no
tirgus iespējām. Tādējādi, ja EPO izsniegs patentus,
kas nav atzīti ES dalībvalstīs, tā iegūs daudzus
neapmierinātus klientus, kas no šādiem patentiem negūs
gandrīz nekādu praktisku labumu.